श्रुत्वा तु रावणस् तेभ्यः प्रहस्तं निहतं युधि ॥
धूम्राक्षं च महेष्वासं ससैन्यं वानरर्षभैः ॥
सुदीर्घम् इव निःश्वस्य समुत्पत्य वरासनात् ॥
उवाच कुम्भकर्णस्य कर्मकालो ऽयम् आगतः ॥
इत्य् एवम् उक्त्वा विविधैर् वादित्रैः सुमहास्वनैः ॥
शयानम् अतिनिद्रालुं कुम्भकर्णम् अबोधयत् ॥
प्रबोध्य महता चैनं यत्नेनागतसाध्वसः ॥
स्वस्थम् आसीनम् अव्यग्रं विनिद्रं राक्षसाधिपः ॥
ततो ऽब्रवीद् दशग्रीवः कुम्भकर्णं महाबलम् ॥
धन्यो ऽसि यस्य ते निद्रा कुम्भकर्णेयम् ईदृशी ॥
य इमं दारुणं कालं न जानीषे महाभयम् ॥
एष तीर्त्वार्णवं रामः सेतुना हरिभिः सह ॥
अवमन्येह नः सर्वान् करोति कदनं महत् ॥
मया ह्य् अपहृता भार्या सीता नामास्य जानकी ॥
तां मोक्षयिषुर् आयातो बद्ध्वा सेतुं महार्णवे ॥
तेन चैव प्रहस्तादिर् महान् नः स्वजनो हतः ॥
तस्य नान्यो निहन्तास्ति त्वद् ऋते शत्रुकर्शन ॥
स दंशितो ऽभिनिर्याय त्वम् अद्य बलिनां वर ॥
रामादीन् समरे सर्वाञ् जहि शत्रून् अरिंदम ॥
दूषणावरजौ चैव वज्रवेगप्रमाथिनौ ॥
तौ त्वां बलेन महता सहिताव् अनुयास्यतः ॥
इत्य् उक्त्वा राक्षसपतिः कुम्भकर्णं तरस्विनम् ॥
संदिदेशेतिकर्तव्ये वज्रवेगप्रमाथिनौ ॥
तथेत्य् उक्त्वा तु तौ वीरौ रावणं दूषणानुजौ ॥
कुम्भकर्णं पुरस्कृत्य तूर्णं निर्ययतुः पुरात् ॥
śrutvā tu rāvaṇas tebhyaḥ prahastaṃ nihataṃ yudhi ||
dhūmrākṣaṃ ca maheṣvāsaṃ sasainyaṃ vānararṣabhaiḥ ||
sudīrgham iva niḥśvasya samutpatya varāsanāt ||
uvāca kumbhakarṇasya karmakālo 'yam āgataḥ ||
ity evam uktvā vividhair vāditraiḥ sumahāsvanaiḥ ||
śayānam atinidrāluṃ kumbhakarṇam abodhayat ||
prabodhya mahatā cainaṃ yatnenāgatasādhvasaḥ ||
svastham āsīnam avyagraṃ vinidraṃ rākṣasādhipaḥ ||
tato 'bravīd daśagrīvaḥ kumbhakarṇaṃ mahābalam ||
dhanyo 'si yasya te nidrā kumbhakarṇeyam īdṛśī ||
ya imaṃ dāruṇaṃ kālaṃ na jānīṣe mahābhayam ||
eṣa tīrtvārṇavaṃ rāmaḥ setunā haribhiḥ saha ||
avamanyeha naḥ sarvān karoti kadanaṃ mahat ||
mayā hy apahṛtā bhāryā sītā nāmāsya jānakī ||
tāṃ mokṣayiṣur āyāto baddhvā setuṃ mahārṇave ||
tena caiva prahastādir mahān naḥ svajano hataḥ ||
tasya nānyo nihantāsti tvad ṛte śatrukarśana ||
sa daṃśito 'bhiniryāya tvam adya balināṃ vara ||
rāmādīn samare sarvāñ jahi śatrūn ariṃdama ||
dūṣaṇāvarajau caiva vajravegapramāthinau ||
tau tvāṃ balena mahatā sahitāv anuyāsyataḥ ||
ity uktvā rākṣasapatiḥ kumbhakarṇaṃ tarasvinam ||
saṃdideśetikartavye vajravegapramāthinau ||
tathety uktvā tu tau vīrau rāvaṇaṃ dūṣaṇānujau ||
kumbhakarṇaṃ puraskṛtya tūrṇaṃ niryayatuḥ purāt ||
Ravana heard of the deaths of Prahasta and Dhumraksha together with their army, sighed deeply, leapt up from his splendid throne, and said, "The time for Kumbhakarna's deed has come." With loud musical instruments he woke the sleeping, extremely drowsy Kumbhakarna. Having with great effort brought him to his senses, Ravana said: "Blessed are you, Kumbhakarna, who sleep such a sleep and do not know this dreadful time. Rama has crossed the ocean by a bridge together with the vanaras, scorns all of us, and works great slaughter. I carried off his wife, Sita, called Janaki; he has come to free her, having built a bridge across the great ocean. Our great kinsmen headed by Prahasta have been slain. Rama has no other slayer but you, tormentor of foes. Arm yourself and go out today; kill Rama and the other enemies in battle. The younger brothers of Dushana, Vajravega and Pramathin, will go with you with great force." Having said this, the lord of the rakshasas gave them their instructions. Those heroes replied, "So be it," and quickly went out from the city, putting Kumbhakarna in front.
c5576d408e8f · publicado 16 jul 2026, 17:30:22 UTC
Disponible enRUENPasa de verso en verso con
Even Ravana is compelled here to name the cause of the calamity: "I carried off Sita." But confession without repentance only brings on a fresh wave of destruction.