जनमेजय उवाच
यद् इदं शोचितं राज्ञा धृतराष्ट्रेण वै मुने ॥
प्रव्राज्य पाण्डवान् वीरान् सर्वम् एतन् निरर्थकम् ॥
कथं हि राजा पुत्रं स्वम् उपेक्षेताल्पचेतसम् ॥
दुर्योधनं पाण्डुपुत्रान् कोपयानं महारथान् ॥
किम् आसीत् पाण्डुपुत्राणां वने भोजनम् उच्यताम् ॥
वानेयम् अथ वा कृष्टम् एतद् आख्यातु मे भवान् ॥
janamejaya uvāca
yad idaṃ śocitaṃ rājñā dhṛtarāṣṭreṇa vai mune ||
pravrājya pāṇḍavān vīrān sarvam etan nirarthakam ||
kathaṃ hi rājā putraṃ svam upekṣetālpacetasam ||
duryodhanaṃ pāṇḍuputrān kopayānaṃ mahārathān ||
kim āsīt pāṇḍuputrāṇāṃ vane bhojanam ucyatām ||
vāneyam atha vā kṛṣṭam etad ākhyātu me bhavān ||
Janamejaya said: "O sage, this grief of Dhritarashtra after the exile of the heroic Pandavas was pointless. How could the king fail to restrain his weak-minded son Duryodhana, who provoked the great charioteers, the sons of Pandu? Tell me, what did the Pandavas eat in the forest — forest fare, or food that was grown?"
d260b6f71726 · प्रकाशित 16 जुल॰ 2026, 4:51:20 pm UTC
उपलब्ध भाषाएँRUENश्लोक बदलें इन कुंजियों से
Janamejaya's question is practical, but behind it lies a moral one: grief that comes too late does not make up for a timely restraint from wrongdoing.