महाभारत
Skanda-mātṛ-gaṇa-śaraṇāgati-parva (The Mothers Come to Skanda)3.215.1-12
3521 / 15823
महाभारत · 3.215.1-12
देवनागरी

मार्कण्डेय उवाच
ऋषयस् तु महाघोरान् दृष्ट्वोत्पातान् पृथग्विधान् ॥
अकुर्वञ् शान्तिम् उद्विग्ना लोकानां लोकभावनाः ॥
निवसन्ति वने ये तु तस्मिंश् चैत्ररथे जनाः ॥
ते ऽब्रुवन्न् एष नो ऽनर्थः पावकेनाहृतो महान् ॥
संगम्य षड्भिः पत्नीभिः सप्तर्षीणाम् इति स्म ह ॥
अपरे गरुडीम् आहुस् त्वयानर्थो ऽयम् आहृतः ॥
यैर् दृष्टा सा तदा देवी तस्या रूपेण गच्छती ॥
न तु तत् स्वाहया कर्म कृतं जानाति वै जनः ॥
सुपर्णी तु वचः श्रुत्वा ममायं तनयस् त्व् इति ॥
उपगम्य शनैः स्कन्दम् आहाहं जननी तव ॥
अथ सप्तर्षयः श्रुत्वा जातं पुत्रं महौजसम् ॥
तत्यजुः षट् तदा पत्नीर् विना देवीम् अरुन्धतीम् ॥
षड्भिर् एव तदा जातम् आहुस् तद् वनवासिनः ॥
सप्तर्षीन् आह च स्वाहा मम पुत्रो ऽयम् इत्य् उत ॥
अहं जाने नैतद् एवम् इति राजन् पुनः पुनः ॥
विश्वामित्रस् तु कृत्वेष्टिं सप्तर्षीणां महामुनिः ॥
पावकं कामसंतप्तम् अदृष्टः पृष्ठतो ऽन्वगात् ॥
तत् तेन निखिलं सर्वम् अवबुद्धं यथातथम् ॥
विश्वामित्रस् तु प्रथमं कुमारं शरणं गतः ॥
स्तवं दिव्यं संप्रचक्रे महासेनस्य चापि सः ॥
मङ्गलानि च सर्वाणि कौमाराणि त्रयोदश ॥
जातकर्मादिकास् तस्य क्रियाश् चक्रे महामुनिः ॥
षड्वक्त्रस्य तु माहात्म्यं कुक्कुटस्य च साधनम् ॥
शक्त्या देव्याः साधनं च तथा पारिषदाम् अपि ॥
विश्वामित्रश् चकारैतत् कर्म लोकहिताय वै ॥
तस्माद् ऋषिः कुमारस्य विश्वामित्रो ऽभवत् प्रियः ॥
अन्वजानाच् च स्वाहाया रूपान्यत्वं महामुनिः ॥
अब्रवीच् च मुनीन् सर्वान् नापराध्यन्ति वै स्त्रियः ॥
श्रुत्वा तु तत्त्वतस् तस्मात् ते पत्नीः सर्वतो ऽत्यजन् ॥

लिप्यंतरण (IAST)

mārkaṇḍeya uvāca
ṛṣayas tu mahāghorān dṛṣṭvotpātān pṛthagvidhān ||
akurvañ śāntim udvignā lokānāṃ lokabhāvanāḥ ||
nivasanti vane ye tu tasmiṃś caitrarathe janāḥ ||
te 'bruvann eṣa no 'narthaḥ pāvakenāhṛto mahān ||
saṃgamya ṣaḍbhiḥ patnībhiḥ saptarṣīṇām iti sma ha ||
apare garuḍīm āhus tvayānartho 'yam āhṛtaḥ ||
yair dṛṣṭā sā tadā devī tasyā rūpeṇa gacchatī ||
na tu tat svāhayā karma kṛtaṃ jānāti vai janaḥ ||
suparṇī tu vacaḥ śrutvā mamāyaṃ tanayas tv iti ||
upagamya śanaiḥ skandam āhāhaṃ jananī tava ||
atha saptarṣayaḥ śrutvā jātaṃ putraṃ mahaujasam ||
tatyajuḥ ṣaṭ tadā patnīr vinā devīm arundhatīm ||
ṣaḍbhir eva tadā jātam āhus tad vanavāsinaḥ ||
saptarṣīn āha ca svāhā mama putro 'yam ity uta ||
ahaṃ jāne naitad evam iti rājan punaḥ punaḥ ||
viśvāmitras tu kṛtveṣṭiṃ saptarṣīṇāṃ mahāmuniḥ ||
pāvakaṃ kāmasaṃtaptam adṛṣṭaḥ pṛṣṭhato 'nvagāt ||
tat tena nikhilaṃ sarvam avabuddhaṃ yathātatham ||
viśvāmitras tu prathamaṃ kumāraṃ śaraṇaṃ gataḥ ||
stavaṃ divyaṃ saṃpracakre mahāsenasya cāpi saḥ ||
maṅgalāni ca sarvāṇi kaumārāṇi trayodaśa ||
jātakarmādikās tasya kriyāś cakre mahāmuniḥ ||
ṣaḍvaktrasya tu māhātmyaṃ kukkuṭasya ca sādhanam ||
śaktyā devyāḥ sādhanaṃ ca tathā pāriṣadām api ||
viśvāmitraś cakāraitat karma lokahitāya vai ||
tasmād ṛṣiḥ kumārasya viśvāmitro 'bhavat priyaḥ ||
anvajānāc ca svāhāyā rūpānyatvaṃ mahāmuniḥ ||
abravīc ca munīn sarvān nāparādhyanti vai striyaḥ ||
śrutvā tu tattvatas tasmāt te patnīḥ sarvato 'tyajan ||

शब्दशः अर्थ
संस्कृतIASTअर्थ
मार्कण्डेय उवाच ऋषयस् तु महाघोरान् दृष्ट्वोत्पातान् पृथग्विधान् ॥ अकुर्वञ् शान्तिम् उद्विग्ना लोकानां लोकभावनाः ॥ निवसन्ति वने ये तु तस्मिंश् चैत्ररथे जनाः ॥ ते ऽब्रुवन्न् एष नो ऽनर्थः पावकेनाहृतो महान् ॥ संगम्य षड्भिः पत्नीभिः सप्तर्षीणाम् इति स्म ह ॥ अपरे गरुडीम् आहुस् त्वयानर्थो ऽयम् आहृतः ॥ यैर् दृष्टा सा तदा देवी तस्या रूपेण गच्छती ॥ न तु तत् स्वाहया कर्म कृतं जानाति वै जनः ॥ सुपर्णी तु वचः श्रुत्वा ममायं तनयस् त्व् इति ॥ उपगम्य शनैः स्कन्दम् आहाहं जननी तव ॥ अथ सप्तर्षयः श्रुत्वा जातं पुत्रं महौजसम् ॥ तत्यजुः षट् तदा पत्नीर् विना देवीम् अरुन्धतीम् ॥ षड्भिर् एव तदा जातम् आहुस् तद् वनवासिनः ॥ सप्तर्षीन् आह च स्वाहा मम पुत्रो ऽयम् इत्य् उत ॥ अहं जाने नैतद् एवम् इति राजन् पुनः पुनः ॥ विश्वामित्रस् तु कृत्वेष्टिं सप्तर्षीणां महामुनिः ॥ पावकं कामसंतप्तम् अदृष्टः पृष्ठतो ऽन्वगात् ॥ तत् तेन निखिलं सर्वम् अवबुद्धं यथातथम् ॥ विश्वामित्रस् तु प्रथमं कुमारं शरणं गतः ॥ स्तवं दिव्यं संप्रचक्रे महासेनस्य चापि सः ॥ मङ्गलानि च सर्वाणि कौमाराणि त्रयोदश ॥ जातकर्मादिकास् तस्य क्रियाश् चक्रे महामुनिः ॥ षड्वक्त्रस्य तु माहात्म्यं कुक्कुटस्य च साधनम् ॥ शक्त्या देव्याः साधनं च तथा पारिषदाम् अपि ॥ विश्वामित्रश् चकारैतत् कर्म लोकहिताय वै ॥ तस्माद् ऋषिः कुमारस्य विश्वामित्रो ऽभवत् प्रियः ॥ अन्वजानाच् च स्वाहाया रूपान्यत्वं महामुनिः ॥ अब्रवीच् च मुनीन् सर्वान् नापराध्यन्ति वै स्त्रियः ॥ श्रुत्वा तु तत्त्वतस् तस्मात् ते पत्नीः सर्वतो ऽत्यजन् ॥mārkaṇḍeya uvāca ṛṣayas tu mahāghorān dṛṣṭvotpātān pṛthagvidhān || akurvañ śāntim udvignā lokānāṃ lokabhāvanāḥ || nivasanti vane ye tu tasmiṃś caitrarathe janāḥ || te 'bruvann eṣa no 'narthaḥ pāvakenāhṛto mahān || saṃgamya ṣaḍbhiḥ patnībhiḥ saptarṣīṇām iti sma ha || apare garuḍīm āhus tvayānartho 'yam āhṛtaḥ || yair dṛṣṭā sā tadā devī tasyā rūpeṇa gacchatī || na tu tat svāhayā karma kṛtaṃ jānāti vai janaḥ || suparṇī tu vacaḥ śrutvā mamāyaṃ tanayas tv iti || upagamya śanaiḥ skandam āhāhaṃ jananī tava || atha saptarṣayaḥ śrutvā jātaṃ putraṃ mahaujasam || tatyajuḥ ṣaṭ tadā patnīr vinā devīm arundhatīm || ṣaḍbhir eva tadā jātam āhus tad vanavāsinaḥ || saptarṣīn āha ca svāhā mama putro 'yam ity uta || ahaṃ jāne naitad evam iti rājan punaḥ punaḥ || viśvāmitras tu kṛtveṣṭiṃ saptarṣīṇāṃ mahāmuniḥ || pāvakaṃ kāmasaṃtaptam adṛṣṭaḥ pṛṣṭhato 'nvagāt || tat tena nikhilaṃ sarvam avabuddhaṃ yathātatham || viśvāmitras tu prathamaṃ kumāraṃ śaraṇaṃ gataḥ || stavaṃ divyaṃ saṃpracakre mahāsenasya cāpi saḥ || maṅgalāni ca sarvāṇi kaumārāṇi trayodaśa || jātakarmādikās tasya kriyāś cakre mahāmuniḥ || ṣaḍvaktrasya tu māhātmyaṃ kukkuṭasya ca sādhanam || śaktyā devyāḥ sādhanaṃ ca tathā pāriṣadām api || viśvāmitraś cakāraitat karma lokahitāya vai || tasmād ṛṣiḥ kumārasya viśvāmitro 'bhavat priyaḥ || anvajānāc ca svāhāyā rūpānyatvaṃ mahāmuniḥ || abravīc ca munīn sarvān nāparādhyanti vai striyaḥ || śrutvā tu tattvatas tasmāt te patnīḥ sarvato 'tyajan ||Having seen terrible omens, the seers perform rites of appeasement for the worlds; the people of Chaitraratha blame Agni and the wives of the six seers, others blame Garudi, unaware of Svaha's deed; Suparni tells Skanda that she is his mother; the seven seers, hearing of the son, abandon six wives, except Arundhati; Svaha says again and again that the child is hers, but she is not believed; Vishvamitra, having secretly followed Agni after the ishti, knows everything as it happened, is the first to take refuge in Kumara, composes a divine hymn to Mahasena, performs the thirteen rites of Kumara beginning with the jata-karma, establishes the greatness of the six-faced one, the cock, the shakti and the attendants; he tells the seers that the women are not at fault, but they abandon their wives regardless.
अनुवाद

Having seen various terrible omens, the seers, deeply troubled, performed rites of appeasement for the sake of the worlds. The dwellers of the Chaitraratha forest said, 'This great calamity was brought by Pavaka, having united with the six wives of the seven seers.' Others, who had seen the goddess in the form of Garudi, said, 'This calamity was brought by you.' But no one knew that the deed had been done by Svaha. Suparni, hearing these words, approached Skanda and said, 'This is my son; I am your mother.' Hearing that a son of great power had been born, the seven seers abandoned six of their wives, all except the goddess Arundhati. People said that he had been born of the six; Svaha, again and again, told the seven seers, 'This is my son, I know that it did not happen as you think,' but they did not believe her. Vishvamitra, having performed the ishti rite, had followed Agni unseen — Agni, who was consumed by desire — and thus learned the whole truth of what had occurred. He was the first to take refuge in Kumara, composed a divine hymn to Mahasena, performed all thirteen kaumara rites beginning with the jata-karma, and, for the good of the world, established the greatness of the six-faced one, of the cock, of the shakti, and of the attendants. For this Vishvamitra became dear to Kumara. He acknowledged the change of Svaha's forms and told all the sages, 'The women are not at fault.' But having heard the truth, they nonetheless abandoned their wives completely.

संस्करण

7edce8556247 · प्रकाशित 16 जुल॰ 2026, 5:22:26 pm UTC

उपलब्ध भाषाएँRUEN

श्लोक बदलें इन कुंजियों से