महाभारत
Duryodhana-mokṣaṇa-parva (The Release of Duryodhana)3.235.11-25
3578 / 15823
महाभारत · 3.235.11-25
देवनागरी

वैशंपायन उवाच
ते सर्व एव राजानम् अभिजग्मुर् युधिष्ठिरम् ॥
अभिगम्य च तत् सर्वं शशंसुस् तस्य दुष्कृतम् ॥
अजातशत्रुस् तच् छ्रुत्वा गन्धर्वस्य वचस् तदा ॥
मोक्षयाम् आस तान् सर्वान् गन्धर्वान् प्रशशंस च ॥
दिष्ट्या भवद्भिर् बलिभिः शक्तैः सर्वैर् न हिंसितः ॥
दुर्वृत्तो धार्तराष्ट्रो ऽयं सामात्यज्ञातिबान्धवः ॥
उपकारो महांस् तात कृतो ऽयं मम खेचराः ॥
कुलं न परिभूतं मे मोक्षेणास्य दुरात्मनः ॥
आज्ञापयध्वम् इष्टानि प्रीयामो दर्शनेन वः ॥
प्राप्य सर्वान् अभिप्रायांस् ततो व्रजत माचिरम् ॥
अनुज्ञातास् तु गन्धर्वाः पाण्डुपुत्रेण धीमता ॥
सहाप्सरोभिः संहृष्टाश् चित्रसेनमुखा ययुः ॥
देवराड् अपि गन्धर्वान् मृतांस् तान् समजीवयत् ॥
दिव्येनामृतवर्षेण ये हताः कौरवैर् युधि ॥
ज्ञातींस् तान् अवमुच्याथ राजदारांश् च सर्वशः ॥
कृत्वा च दुष्करं कर्म प्रीतियुक्ताश् च पाण्डवाः ॥
सस्त्रीकुमारैः कुरुभिः पूज्यमाना महारथाः ॥
बभ्राजिरे महात्मानः कुरुमध्ये यथाग्नयः ॥
ततो दुर्योधनं मुच्य भ्रातृभिः सहितं तदा ॥
युधिष्ठिरः सप्रणयम् इदं वचनम् अब्रवीत् ॥
मा स्म तात पुनः कार्षीर् ईदृशं साहसं क्व चित् ॥
न हि साहसकर्तारः सुखम् एधन्ति भारत ॥
स्वस्तिमान् सहितः सर्वैर् भ्रातृभिः कुरुनन्दन ॥
गृहान् व्रज यथाकामं वैमनस्यं च मा कृथाः ॥
पाण्डवेनाभ्यनुज्ञातो राजा दुर्योधनस् तदा ॥
विदीर्यमाणो व्रीडेन जगाम नगरं प्रति ॥
तस्मिन् गते कौरवेये कुन्तीपुत्रो युधिष्ठिरः ॥
भ्रातृभिः सहितो वीरः पूज्यमानो द्विजातिभिः ॥
तपोधनैश् च तैः सर्वैर् वृतः शक्र इवामरैः ॥
वने द्वैतवने तस्मिन् विजहार मुदा युतः ॥

लिप्यंतरण (IAST)

vaiśaṃpāyana uvāca
te sarva eva rājānam abhijagmur yudhiṣṭhiram ||
abhigamya ca tat sarvaṃ śaśaṃsus tasya duṣkṛtam ||
ajātaśatrus tac chrutvā gandharvasya vacas tadā ||
mokṣayām āsa tān sarvān gandharvān praśaśaṃsa ca ||
diṣṭyā bhavadbhir balibhiḥ śaktaiḥ sarvair na hiṃsitaḥ ||
durvṛtto dhārtarāṣṭro 'yaṃ sāmātyajñātibāndhavaḥ ||
upakāro mahāṃs tāta kṛto 'yaṃ mama khecarāḥ ||
kulaṃ na paribhūtaṃ me mokṣeṇāsya durātmanaḥ ||
ājñāpayadhvam iṣṭāni prīyāmo darśanena vaḥ ||
prāpya sarvān abhiprāyāṃs tato vrajata māciram ||
anujñātās tu gandharvāḥ pāṇḍuputreṇa dhīmatā ||
sahāpsarobhiḥ saṃhṛṣṭāś citrasenamukhā yayuḥ ||
devarāḍ api gandharvān mṛtāṃs tān samajīvayat ||
divyenāmṛtavarṣeṇa ye hatāḥ kauravair yudhi ||
jñātīṃs tān avamucyātha rājadārāṃś ca sarvaśaḥ ||
kṛtvā ca duṣkaraṃ karma prītiyuktāś ca pāṇḍavāḥ ||
sastrīkumāraiḥ kurubhiḥ pūjyamānā mahārathāḥ ||
babhrājire mahātmānaḥ kurumadhye yathāgnayaḥ ||
tato duryodhanaṃ mucya bhrātṛbhiḥ sahitaṃ tadā ||
yudhiṣṭhiraḥ sapraṇayam idaṃ vacanam abravīt ||
mā sma tāta punaḥ kārṣīr īdṛśaṃ sāhasaṃ kva cit ||
na hi sāhasakartāraḥ sukham edhanti bhārata ||
svastimān sahitaḥ sarvair bhrātṛbhiḥ kurunandana ||
gṛhān vraja yathākāmaṃ vaimanasyaṃ ca mā kṛthāḥ ||
pāṇḍavenābhyanujñāto rājā duryodhanas tadā ||
vidīryamāṇo vrīḍena jagāma nagaraṃ prati ||
tasmin gate kauraveye kuntīputro yudhiṣṭhiraḥ ||
bhrātṛbhiḥ sahito vīraḥ pūjyamāno dvijātibhiḥ ||
tapodhanaiś ca taiḥ sarvair vṛtaḥ śakra ivāmaraiḥ ||
vane dvaitavane tasmin vijahāra mudā yutaḥ ||

शब्दशः अर्थ
संस्कृतIASTअर्थ
वैशंपायन उवाच ते सर्व एव राजानम् अभिजग्मुर् युधिष्ठिरम् ॥ अभिगम्य च तत् सर्वं शशंसुस् तस्य दुष्कृतम् ॥ अजातशत्रुस् तच् छ्रुत्वा गन्धर्वस्य वचस् तदा ॥ मोक्षयाम् आस तान् सर्वान् गन्धर्वान् प्रशशंस च ॥ दिष्ट्या भवद्भिर् बलिभिः शक्तैः सर्वैर् न हिंसितः ॥ दुर्वृत्तो धार्तराष्ट्रो ऽयं सामात्यज्ञातिबान्धवः ॥ उपकारो महांस् तात कृतो ऽयं मम खेचराः ॥ कुलं न परिभूतं मे मोक्षेणास्य दुरात्मनः ॥ आज्ञापयध्वम् इष्टानि प्रीयामो दर्शनेन वः ॥ प्राप्य सर्वान् अभिप्रायांस् ततो व्रजत माचिरम् ॥ अनुज्ञातास् तु गन्धर्वाः पाण्डुपुत्रेण धीमता ॥ सहाप्सरोभिः संहृष्टाश् चित्रसेनमुखा ययुः ॥ देवराड् अपि गन्धर्वान् मृतांस् तान् समजीवयत् ॥ दिव्येनामृतवर्षेण ये हताः कौरवैर् युधि ॥ ज्ञातींस् तान् अवमुच्याथ राजदारांश् च सर्वशः ॥ कृत्वा च दुष्करं कर्म प्रीतियुक्ताश् च पाण्डवाः ॥ सस्त्रीकुमारैः कुरुभिः पूज्यमाना महारथाः ॥ बभ्राजिरे महात्मानः कुरुमध्ये यथाग्नयः ॥ ततो दुर्योधनं मुच्य भ्रातृभिः सहितं तदा ॥ युधिष्ठिरः सप्रणयम् इदं वचनम् अब्रवीत् ॥ मा स्म तात पुनः कार्षीर् ईदृशं साहसं क्व चित् ॥ न हि साहसकर्तारः सुखम् एधन्ति भारत ॥ स्वस्तिमान् सहितः सर्वैर् भ्रातृभिः कुरुनन्दन ॥ गृहान् व्रज यथाकामं वैमनस्यं च मा कृथाः ॥ पाण्डवेनाभ्यनुज्ञातो राजा दुर्योधनस् तदा ॥ विदीर्यमाणो व्रीडेन जगाम नगरं प्रति ॥ तस्मिन् गते कौरवेये कुन्तीपुत्रो युधिष्ठिरः ॥ भ्रातृभिः सहितो वीरः पूज्यमानो द्विजातिभिः ॥ तपोधनैश् च तैः सर्वैर् वृतः शक्र इवामरैः ॥ वने द्वैतवने तस्मिन् विजहार मुदा युतः ॥vaiśaṃpāyana uvāca te sarva eva rājānam abhijagmur yudhiṣṭhiram || abhigamya ca tat sarvaṃ śaśaṃsus tasya duṣkṛtam || ajātaśatrus tac chrutvā gandharvasya vacas tadā || mokṣayām āsa tān sarvān gandharvān praśaśaṃsa ca || diṣṭyā bhavadbhir balibhiḥ śaktaiḥ sarvair na hiṃsitaḥ || durvṛtto dhārtarāṣṭro 'yaṃ sāmātyajñātibāndhavaḥ || upakāro mahāṃs tāta kṛto 'yaṃ mama khecarāḥ || kulaṃ na paribhūtaṃ me mokṣeṇāsya durātmanaḥ || ājñāpayadhvam iṣṭāni prīyāmo darśanena vaḥ || prāpya sarvān abhiprāyāṃs tato vrajata māciram || anujñātās tu gandharvāḥ pāṇḍuputreṇa dhīmatā || sahāpsarobhiḥ saṃhṛṣṭāś citrasenamukhā yayuḥ || devarāḍ api gandharvān mṛtāṃs tān samajīvayat || divyenāmṛtavarṣeṇa ye hatāḥ kauravair yudhi || jñātīṃs tān avamucyātha rājadārāṃś ca sarvaśaḥ || kṛtvā ca duṣkaraṃ karma prītiyuktāś ca pāṇḍavāḥ || sastrīkumāraiḥ kurubhiḥ pūjyamānā mahārathāḥ || babhrājire mahātmānaḥ kurumadhye yathāgnayaḥ || tato duryodhanaṃ mucya bhrātṛbhiḥ sahitaṃ tadā || yudhiṣṭhiraḥ sapraṇayam idaṃ vacanam abravīt || mā sma tāta punaḥ kārṣīr īdṛśaṃ sāhasaṃ kva cit || na hi sāhasakartāraḥ sukham edhanti bhārata || svastimān sahitaḥ sarvair bhrātṛbhiḥ kurunandana || gṛhān vraja yathākāmaṃ vaimanasyaṃ ca mā kṛthāḥ || pāṇḍavenābhyanujñāto rājā duryodhanas tadā || vidīryamāṇo vrīḍena jagāma nagaraṃ prati || tasmin gate kauraveye kuntīputro yudhiṣṭhiraḥ || bhrātṛbhiḥ sahito vīraḥ pūjyamāno dvijātibhiḥ || tapodhanaiś ca taiḥ sarvair vṛtaḥ śakra ivāmaraiḥ || vane dvaitavane tasmin vijahāra mudā yutaḥ ||All go to Yudhishthira and tell him of Duryodhana's wrongdoing; Ajatashatru, hearing the gandharva's words, releases them all and praises the gandharvas: it is well that the mighty gandharvas did not kill the wicked son of Dhritarashtra along with his counselors, kinsmen, and friends; they have done him a great service, for his family line has not been disgraced; he asks them to accept whatever gifts they desire and to go; released by the Pandava, the gandharvas depart with the apsaras and Citrasena, and Indra revives the fallen gandharvas with a heavenly rain of amrita; the Pandavas, having freed their kinsmen and the royal wives, shine among the Kurus like fires; Yudhishthira lovingly releases Duryodhana, warning him never to commit such rashness again, for the rash do not prosper, and bids him go home without despondency; Duryodhana departs for the city, torn by shame, while Yudhishthira, with his brothers, honored by brahmins and ascetics, dwells joyfully in Dvaitavana.
अनुवाद

They all went to King Yudhishthira. Coming to him, they told him of the entire misdeed of Duryodhana. Hearing the gandharva's words, Ajatashatru released them all and praised the gandharvas: "It is fortunate that you, mighty and able as you are, did not kill this wicked son of Dhritarashtra together with his counselors, kinsmen, and close ones. Wanderers of the sky, you have done me a great service: my family line has not been disgraced, for this villain has been released. Command whatever you desire; we are glad to see you. Having received all that you wish, then depart without delay." Having received the permission of the wise son of Pandu, the gandharvas, together with the apsaras, joyful and led by Citrasena, departed. The king of the gods revived those fallen gandharvas who had been slain by the Kauravas in battle, with a divine rain of amrita. Having freed their kinsmen and all the royal wives, the Pandavas had accomplished a difficult deed and were filled with joy. Honored by the Kurus together with the women and children, these great chariot-warriors, these great souls, shone among the Kurus like fires. Having released Duryodhana together with his brothers, Yudhishthira said to him with affection: "Son, never again commit such rashness. Rash men do not grow in happiness, Bharata. Fare well, together with all your brothers, joy of the Kurus; go home as you wish, and do not despond." Given leave by the Pandava, King Duryodhana, torn by shame, went toward the city. When the Kaurava had gone, the hero Yudhishthira, son of Kunti, together with his brothers, honored by the twice-born and surrounded by all the ascetics rich in austerity, as Shakra is by the immortals, dwelt joyfully in that forest of Dvaitavana.

संस्करण

16475a59c016 · प्रकाशित 16 जुल॰ 2026, 5:27:10 pm UTC

उपलब्ध भाषाएँRUEN

श्लोक बदलें इन कुंजियों से