जनमेजय उवाच
पाण्डोः पुत्रा महात्मानः सर्वे दिव्यपराक्रमाः ॥
कियन्तं कालम् अवसन् पर्वते गन्धमादने ॥
कानि चाभ्यवहार्याणि तत्र तेषां महात्मनाम् ॥
वसतां लोकवीराणाम् आसंस् तद् ब्रूहि सत्तम ॥
विस्तरेण च मे शंस भीमसेनपराक्रमम् ॥
यद् यच् चक्रे महाबाहुस् तस्मिन् हैमवते गिरौ ॥
न खल्व् आसीत् पुनर् युद्धं तस्य यक्षैर् द्विजोत्तम ॥
कच्चित् समागमस् तेषाम् आसीद् वैश्रवणेन च ॥
तत्र ह्य् आयाति धनद आर्ष्टिषेणो यथाब्रवीत् ॥
एतद् इच्छाम्य् अहं श्रोतुं विस्तरेण तपोधन ॥
न हि मे शृण्वतस् तृप्तिर् अस्ति तेषां विचेष्टितम् ॥
वैशंपायन उवाच
एतद् आत्महितं श्रुत्वा तस्याप्रतिमतेजसः ॥
शासनं सततं चक्रुस् तथैव भरतर्षभाः ॥
भुञ्जाना मुनिभोज्यानि रसवन्ति फलानि च ॥
शुद्धबाणहतानां च मृगाणां पिशितान्य् अपि ॥
मेध्यानि हिमवत्पृष्ठे मधूनि विविधानि च ॥
एवं ते न्यवसंस् तत्र पाण्डवा भरतर्षभाः ॥
तथा निवसतां तेषां पञ्चमं वर्षम् अभ्यगात् ॥
शृण्वतां लोमशोक्तानि वाक्यानि विविधानि च ॥
कृत्यकाल उपस्थास्य इति चोक्त्वा घटोत्कचः ॥
राक्षसैः सहितः सर्वैः पूर्वम् एव गतः प्रभो ॥
आर्ष्टिषेणाश्रमे तेषां वसतां वै महात्मनाम् ॥
अगच्छन् बहवो मासाः पश्यतां महद् अद्भुतम् ॥
तैस् तत्र रममाणैश् च विहरद्भिश् च पाण्डवैः ॥
प्रीतिमन्तो महाभागा मुनयश् चारणास् तथा ॥
आजग्मुः पाण्डवान् द्रष्टुं सिद्धात्मानो यतव्रताः ॥
तैस् तैः सह कथाश् चक्रुर् दिव्या भरतसत्तमाः ॥
janamejaya uvāca
pāṇḍoḥ putrā mahātmānaḥ sarve divyaparākramāḥ ||
kiyantaṃ kālam avasan parvate gandhamādane ||
kāni cābhyavahāryāṇi tatra teṣāṃ mahātmanām ||
vasatāṃ lokavīrāṇām āsaṃs tad brūhi sattama ||
vistareṇa ca me śaṃsa bhīmasenaparākramam ||
yad yac cakre mahābāhus tasmin haimavate girau ||
na khalv āsīt punar yuddhaṃ tasya yakṣair dvijottama ||
kaccit samāgamas teṣām āsīd vaiśravaṇena ca ||
tatra hy āyāti dhanada ārṣṭiṣeṇo yathābravīt ||
etad icchāmy ahaṃ śrotuṃ vistareṇa tapodhana ||
na hi me śṛṇvatas tṛptir asti teṣāṃ viceṣṭitam ||
vaiśaṃpāyana uvāca
etad ātmahitaṃ śrutvā tasyāpratimatejasaḥ ||
śāsanaṃ satataṃ cakrus tathaiva bharatarṣabhāḥ ||
bhuñjānā munibhojyāni rasavanti phalāni ca ||
śuddhabāṇahatānāṃ ca mṛgāṇāṃ piśitāny api ||
medhyāni himavatpṛṣṭhe madhūni vividhāni ca ||
evaṃ te nyavasaṃs tatra pāṇḍavā bharatarṣabhāḥ ||
tathā nivasatāṃ teṣāṃ pañcamaṃ varṣam abhyagāt ||
śṛṇvatāṃ lomaśoktāni vākyāni vividhāni ca ||
kṛtyakāla upasthāsya iti coktvā ghaṭotkacaḥ ||
rākṣasaiḥ sahitaḥ sarvaiḥ pūrvam eva gataḥ prabho ||
ārṣṭiṣeṇāśrame teṣāṃ vasatāṃ vai mahātmanām ||
agacchan bahavo māsāḥ paśyatāṃ mahad adbhutam ||
tais tatra ramamāṇaiś ca viharadbhiś ca pāṇḍavaiḥ ||
prītimanto mahābhāgā munayaś cāraṇās tathā ||
ājagmuḥ pāṇḍavān draṣṭuṃ siddhātmāno yatavratāḥ ||
tais taiḥ saha kathāś cakrur divyā bharatasattamāḥ ||
Janamejaya said: 'How long did the Pandavas dwell on Gandhamadana? What did they eat? What feats did Bhima perform? Was there another battle with the yakshas? Did they see Kubera?' Vaishampayana said: 'They obeyed the word of Arshtishena, living on the food of sages, on fruits, honey, and meat obtained with clean arrows. The fifth year of their forest life arrived. Ghatotkacha departed, saying he would come when needed, and many months passed.'
15f0f347d267 · published Jul 16, 2026, 5:09:16 PM UTC
Available inRUENPage between verses with
Janamejaya's question turns the narrative back from contemplation to trial. The long waiting is not empty: it tests whether strength can remain under the rule of guidance.